Ja dzīve mainās
Par pārmaiņām, bailēm un to, kāpēc dažkārt tieši bailes pavada izaugsmi
Pārmaiņas mums reti kad nāk viegli un vienkārši. Pat tad, ja paši jau sen esam vēlējušies kaut ko mainīt, kādā brīdī var parādīties trauksme, šaubas un vēlme visu atgriezt atpakaļ vai arī neko nemainīt.
Jauns darbs, šķiršanās, pārcelšanās, bērna piedzimšana, bērnu aiziešana no mājām, attiecību sākums, profesijas maiņa — tas viss maina ierasto dzīvi. Līdz ar jaunām iespējām nāk nenoteiktība, bet līdz ar to — arī bailes.
Bailes no pārmaiņām — psiholoģijā tās sauc par neofobiju vai metatēziofobiju — ir dziļš evolūcijas mehānisms, nevis vienkārši kaprīze. Mūsu smadzenes ir veidotas tā, lai taupītu enerģiju un palīdzētu mums izdzīvot, tāpēc visu jauno tās automātiski uztver kā iespējamu apdraudējumu.
Kāpēc mēs baidāmies no pārmaiņām?
Evolūcija. Senajam cilvēkam stabilitāte nozīmēja drošību. Pazīstama taka bija droša, savukārt jauna varēja aizvest pie plēsējiem un pat nāves.
Kontroles ilūzija. Pazīstama rutīna, pat ja tā nav laba, rada maldīgu sajūtu, ka mēs kontrolējam savu dzīvi. Pārmaiņas šo ilūziju sagrauj.
Bailes no neveiksmes. Smadzenes baidās, ka jaunā vietā vai jaunajos apstākļos mēs netiksim galā un zaudēsim savu statusu.
Kognitīvā slodze. Jebkuras pārmaiņas prasa veidot jaunus neironu savienojumus. Tas liek smadzenēm saspringt un tērēt daudz enerģijas. Un smadzenēm, kā zināms, šajā ziņā patīk ekonomēt un darboties autopilotā.
Kas var palīdzēt?
1. Virzieties maziem soļiem.
Nemēģiniet mainīt visu, visur un uzreiz. Lielas pārmaiņas ir vieglāk piedzīvot, ja tās sadala mazos, saprotamos soļos. Ieplānojiet šīs darbības.
2. Pamaniet ne tikai zaudējumus, bet arī iespējas.
Mūsu smadzenes evolūcijas dēļ ātrāk pamana draudus nekā jaunas perspektīvas. Pamēģiniet sev pajautāt: “Ko es varu iegūt, pateicoties šīm pārmaiņām?” Īpaši tad, ja tās tuvina jums tam, kas patiesi ir svarīgs — jūsu dzīves mērķiem un vērtībām.
3. Iztēlojieties visnelabvēlīgāko scenāriju.
Reizēm trauksme mazinās, kad pārstājam bēgt no savām bailēm. Pajautājiet sev: “Ko es darīšu, ja tas patiešām notiks?” Bieži vien izrādās, ka arī sarežģītā situācijā mums ir izvēle un iespēja rīkoties.
4. Atļaujiet sev nebūt ideālam.
Jaunus dzīves posmus gandrīz vienmēr pavada kļūdas. Tas nenozīmē, ka ejat nepareizā virzienā. Tas nozīmē, ka jūs mācāties.
Pārmaiņas reti kad ir komfortablas. Taču tieši tās kļūst par sākumu dzīvei, pēc kuras mēs jau sen esam tiekušies. Tieši šādi soļi pakāpeniski palīdz iegūt pārliecību. Nevis tāpēc, ka bailes pazūd, bet gan tāpēc, ka līdzās tām parādās jauna pieredze.
Iespējams, tāpēc man tik ļoti patīk doma, ka drosme nav baiļu neesamība. Drosme ir spēja spert nākamo mazo soli, pat ja ir bail. Tāpēc bailes nav vājums un nav pazīme, ka jāatsakās no izvēlētā ceļa — bieži vien tās kļūst par dabisku izaugsmes pavadoni.
Jauns darbs, šķiršanās, pārcelšanās, bērna piedzimšana, bērnu aiziešana no mājām, attiecību sākums, profesijas maiņa — tas viss maina ierasto dzīvi. Līdz ar jaunām iespējām nāk nenoteiktība, bet līdz ar to — arī bailes.
Bailes no pārmaiņām — psiholoģijā tās sauc par neofobiju vai metatēziofobiju — ir dziļš evolūcijas mehānisms, nevis vienkārši kaprīze. Mūsu smadzenes ir veidotas tā, lai taupītu enerģiju un palīdzētu mums izdzīvot, tāpēc visu jauno tās automātiski uztver kā iespējamu apdraudējumu.
Kāpēc mēs baidāmies no pārmaiņām?
Evolūcija. Senajam cilvēkam stabilitāte nozīmēja drošību. Pazīstama taka bija droša, savukārt jauna varēja aizvest pie plēsējiem un pat nāves.
Kontroles ilūzija. Pazīstama rutīna, pat ja tā nav laba, rada maldīgu sajūtu, ka mēs kontrolējam savu dzīvi. Pārmaiņas šo ilūziju sagrauj.
Bailes no neveiksmes. Smadzenes baidās, ka jaunā vietā vai jaunajos apstākļos mēs netiksim galā un zaudēsim savu statusu.
Kognitīvā slodze. Jebkuras pārmaiņas prasa veidot jaunus neironu savienojumus. Tas liek smadzenēm saspringt un tērēt daudz enerģijas. Un smadzenēm, kā zināms, šajā ziņā patīk ekonomēt un darboties autopilotā.
Kas var palīdzēt?
1. Virzieties maziem soļiem.
Nemēģiniet mainīt visu, visur un uzreiz. Lielas pārmaiņas ir vieglāk piedzīvot, ja tās sadala mazos, saprotamos soļos. Ieplānojiet šīs darbības.
2. Pamaniet ne tikai zaudējumus, bet arī iespējas.
Mūsu smadzenes evolūcijas dēļ ātrāk pamana draudus nekā jaunas perspektīvas. Pamēģiniet sev pajautāt: “Ko es varu iegūt, pateicoties šīm pārmaiņām?” Īpaši tad, ja tās tuvina jums tam, kas patiesi ir svarīgs — jūsu dzīves mērķiem un vērtībām.
3. Iztēlojieties visnelabvēlīgāko scenāriju.
Reizēm trauksme mazinās, kad pārstājam bēgt no savām bailēm. Pajautājiet sev: “Ko es darīšu, ja tas patiešām notiks?” Bieži vien izrādās, ka arī sarežģītā situācijā mums ir izvēle un iespēja rīkoties.
4. Atļaujiet sev nebūt ideālam.
Jaunus dzīves posmus gandrīz vienmēr pavada kļūdas. Tas nenozīmē, ka ejat nepareizā virzienā. Tas nozīmē, ka jūs mācāties.
Pārmaiņas reti kad ir komfortablas. Taču tieši tās kļūst par sākumu dzīvei, pēc kuras mēs jau sen esam tiekušies. Tieši šādi soļi pakāpeniski palīdz iegūt pārliecību. Nevis tāpēc, ka bailes pazūd, bet gan tāpēc, ka līdzās tām parādās jauna pieredze.
Iespējams, tāpēc man tik ļoti patīk doma, ka drosme nav baiļu neesamība. Drosme ir spēja spert nākamo mazo soli, pat ja ir bail. Tāpēc bailes nav vājums un nav pazīme, ka jāatsakās no izvēlētā ceļa — bieži vien tās kļūst par dabisku izaugsmes pavadoni.