Ja grūti noticēt sev
Par iekšējo kritiķi un drosmi
Gandrīz katram no mums galvā nepārtraukti skan viena un tā pati fona “radiostacija”.
Un tā atskaņo pavisam konkrētus ierakstus:
“Tu atkal visu sabojāsi”, “Paskaties uz citiem — viņi taču tiek galā normāli”, “Kur tu vispār lien?”
Ar laiku šis troksnis kļūst tik ierasts, ka mēs vairs neuztveram to kā vienkārši vārdus savā galvā. Mēs sākam ticēt, ka tā ir patiesība par mums.
Taču kritiķis galvā nav pareģis. Drīzāk tas ir pārlieku rūpīgs, bet pilnīgi panikā esošs sargs. Kādreiz sen — bērnībā, citu vērtējumu vai sāpīgu pagātnes kļūdu dēļ — viņš ir apguvis šādu principu: “Ja es tevi laikus nobiedēšu, tu nekur neiesi un tev nesāpēs.” Viņš mēģina mūs pasargāt. Vienīgi viņa metode ir ļoti neveiksmīga.
Strīdēties ar viņu ir bezjēdzīgi. Jo vairāk tu mēģini pierādīt savai iekšējai “radiostacijai”, ka esi pietiekami labs, jo skaļāk tā kliedz.
Taču var darīt ko citu — iemācīties to pamanīt.
Kad iekšā atkal skan: “Tev neizdosies”, nevajag mesties cīņā. Var vienkārši sev pateikt:
“Ā, sveiks. Redzu, ka mans prāts atkal rada domu, ka es netikšu galā. Paldies par rūpēm.”
Tas nepadara šo domu par faktu. Tas ir tikai vārdu kopums, kas izskrien cauri tavai apziņai.
Un vēl viens slazds, kurā mēs bieži iekrītam, ir pārliecības gaidīšana. Mēs gaidām, kad vairs nebūs bail, kad izzudīs šaubas, un tikai tad sāksim rīkoties.
Spoileris: pārliecība tā nedarbojas. Tā neatnāk pirms rīcības. Pārliecība ir pieredzes blakusprodukts.
Vispirms tu sper vienu mazu soli — ar drebošām rokām, skaļu kritiķi aiz muguras un kaudzi šaubu. Tu iegūsti pieredzi. Saproti, ka pasaule nav sabrukusi. Un tikai tad kaut kur iekšā klusi dzimst doma: “Hm, izrādās, es tomēr varu.”
Tikai, lūdzu, nesper uzreiz radikālus soļus — citādi var notikt atkārtota traumēšana, un kritiķis, priecīgi berzējot rokas, noteikti teiks: “Nu, es taču teicu!”
Ticība sev nav vienas dienas iedvesmas uzplaiksnījums. Tā ir atļauja sev jau tagad pamazām virzīties uz priekšu — ar visām savām bailēm, nepilnībām un kritiskajām domām mugursomā.
Un tā atskaņo pavisam konkrētus ierakstus:
“Tu atkal visu sabojāsi”, “Paskaties uz citiem — viņi taču tiek galā normāli”, “Kur tu vispār lien?”
Ar laiku šis troksnis kļūst tik ierasts, ka mēs vairs neuztveram to kā vienkārši vārdus savā galvā. Mēs sākam ticēt, ka tā ir patiesība par mums.
Taču kritiķis galvā nav pareģis. Drīzāk tas ir pārlieku rūpīgs, bet pilnīgi panikā esošs sargs. Kādreiz sen — bērnībā, citu vērtējumu vai sāpīgu pagātnes kļūdu dēļ — viņš ir apguvis šādu principu: “Ja es tevi laikus nobiedēšu, tu nekur neiesi un tev nesāpēs.” Viņš mēģina mūs pasargāt. Vienīgi viņa metode ir ļoti neveiksmīga.
Strīdēties ar viņu ir bezjēdzīgi. Jo vairāk tu mēģini pierādīt savai iekšējai “radiostacijai”, ka esi pietiekami labs, jo skaļāk tā kliedz.
Taču var darīt ko citu — iemācīties to pamanīt.
Kad iekšā atkal skan: “Tev neizdosies”, nevajag mesties cīņā. Var vienkārši sev pateikt:
“Ā, sveiks. Redzu, ka mans prāts atkal rada domu, ka es netikšu galā. Paldies par rūpēm.”
Tas nepadara šo domu par faktu. Tas ir tikai vārdu kopums, kas izskrien cauri tavai apziņai.
Un vēl viens slazds, kurā mēs bieži iekrītam, ir pārliecības gaidīšana. Mēs gaidām, kad vairs nebūs bail, kad izzudīs šaubas, un tikai tad sāksim rīkoties.
Spoileris: pārliecība tā nedarbojas. Tā neatnāk pirms rīcības. Pārliecība ir pieredzes blakusprodukts.
Vispirms tu sper vienu mazu soli — ar drebošām rokām, skaļu kritiķi aiz muguras un kaudzi šaubu. Tu iegūsti pieredzi. Saproti, ka pasaule nav sabrukusi. Un tikai tad kaut kur iekšā klusi dzimst doma: “Hm, izrādās, es tomēr varu.”
Tikai, lūdzu, nesper uzreiz radikālus soļus — citādi var notikt atkārtota traumēšana, un kritiķis, priecīgi berzējot rokas, noteikti teiks: “Nu, es taču teicu!”
Ticība sev nav vienas dienas iedvesmas uzplaiksnījums. Tā ir atļauja sev jau tagad pamazām virzīties uz priekšu — ar visām savām bailēm, nepilnībām un kritiskajām domām mugursomā.